Laika cilpa

Auzi?? Edgars

Cik reizu vins ir redzejis gerbtuves durvis vala un pretinieku fokusetas sejas ieksa? Desmitiem? Simtiem? Skiet, ka vins pat sajuta sviedru smaku no tumsas atveres, lai gan tas, protams, nevareja but – nenogurstosi puta diezgan stiprs un auksts vejs un vieniga smaka, ko vins tagad sajuta, bija saujampulvera smaka.

"Nac ieksa," virietis sausi teica. Divaini, bet sava balsi Sarovs dzirdeja ja ne apstiprinajumu, tad majienu par to. "Godigi sakot, es domaju, ka tu aizbegsi," vina balss atskaneja no tumsas, kad vini iegaja ieksa un durvis aizveras, nogriezot celu uz atkapsanos. Vini atradas melna, aptverosa un mitra tuksuma, viens otram preti, tik tuvu, ka Sarovs sajuta si viriesa elpu sava seja. Vieglas tabakas notis sajaucas ar smalku konjaka aromatu.

Vina atmina peksni paradijas kubiesu cigaru kaste, kuru Sarovs nodod virietim, kura seju slepj plivojoss sarkans karogs – apkart kaut kadi svetki, pula troksnis, skala muzika, skaistas meitenes un vispareja jautribas atmosfera. … vinam vienmer skita, ka tas ir sapnis.

Un tagad si gerbtuve, kuras smaku vins atpazitu miljona. Vins nebija nobijies, drizak zinkarigs. Sarovs aizvera plakstinus un iedomajas…

Labaja puse ir sportistu skapisi, pa kreisi ir gars sols, virs ta ir divi mazi lodzini. Pie sienas ir liels sacensibu kalendars tabulas veida ar cempionatu, pilsetu un stadionu nosaukumiem, zem ta ir galds ar vairakam mineraludens pudelem un augsta izliekta vaze, kura tika ievietoti ziedi, ziedoti. lidzjuteji cela uz gerbtuvem.

Nedaudz talak aiz skapisiem ir vel vienas durvis un neliela dusas telpa tris personam. Tas ir viss spartiesu rotajums.

Grida ir delu, sienas krasotas balta krasa. Pie griestiem bija divas spuldzes, tacu tas tikpat ka nedegas, jo sacensibas notika pa dienu un parasti no logiem bija pietiekami daudz gaismas.

– Vai tu iedomajies? – jautaja treneris.

Sarovs nodrebeja.

Ka vins vareja zinat, ko es domaju? – vina prata iesavas prata doma.

"Viss ir ka ieprieks," Sarovs cuksteja.

– Ja.

Atskaneja sledza klikskis, un gerbtuve pazibeja blava un nedaudz tricosa gaisma.

Sarovs instinktivi paskatijas uz logiem. Aizstavot Maskavu, vins pavadija nepilnu diennakti, tacu vins jau labi zinaja, ka no telpam un ekam nevajadzetu izklut nevienam gaismas staram. Ienaidnieka izluklidmasinas rinkoja par pilsetu ka meza grifi. Vins negribeja tikt piekerts kaut ko tadu stulbu darot.

"Nebaidieties, es visu aizsedzu," virietis pasmineja. "Bet mes neradisim nepatiksanas un neteresim elektribu." Es ceru, ka jus salidzinajat savas sajutas ar redzeto.

Sarovs paskatijas apkart. Istaba bija loti lidziga tai, kuru vins bija iztelojies sava iztele. Iznemot to, ka sportistu skapisi bija slegti un vaze uz galda bija tuksa. Vinai blakus guleja tikai paris nokaltusas ziedlapinas.

Vai ari ta nebija iztele? Ko tad? Vins pakratija galvu, censoties atbrivoties no apsestibas, un taja bridi gerbtuve nodzisa gaismas.

"Es tev teicu savu dalu…" tumsa atskaneja balss. – Tava karta. Ta ka jus jau esat atnacis, runajiet.

Talu uz rietumiem atskaneja gara dukona, atskaneja trauksmes signals, un pretgaisa lielgabali atkal saka darboties. Censoties nomierinaties un atrast istos vardus, Sarovs saznaudza dures. Tad vins tos atspraga, bet vardi nenaca. Vins vienkarsi nezinaja, ko teikt, ka sim virietim izskaidrot savu situaciju. Vins nezinaja, kadas attiecibas viniem bija un kas vinus saista. Vienigais sapratigais skaidrojums, kas ienaca prata, bija tas, ka puisis, iespejams, loti lidzinajas vinam, varbut pat kadam attalam radiniekam, par kuru vins nekad nebija dzirdejis. Tacu, cik vins zinaja, neviens vina gimene nekad nav interesejies par sportu, vel jo mazak sasniedzis virsotnes. Ja butu citadi, vins, protams, par to zinatu.

Bet pat tad, ja kads skrietu, nekad nevar zinat, kas vinam personigi, ar to saistits Ilja Sarovs. Ja kads tals vina radinieks, kadreiz pagatne, sabojajas, pievila so drumo cilveku – vins ar to nebija saistits -, tas dienas ir sen pagajusas, un stadions kopuma ir mainijies lidz nepazisanai un tagad tiek saukts par “Lokomotiv”.

– Nu kapec tu kluse? – treneris smaga balsi jautaja. Sarovs nez kapec klusiba sauca virieti par treneri.

– Man ir berni arpus pilsetas. – Sarovs juta, cik smiekligi izklausijas vina vardi, bet turpinaja bez pauzes: – Bernu pulcins… es vinus apmaciju… un mes… vispar mes atradamies bez ediena un bez palidzibas… ta ari notika. ka man par viniem jarupejas. Atdod tos vecakiem. Un es… nezinu, ko darit. Tapec es seit ierados. Laikam velti.

Lai gan Sarovs gandriz nevareja atskirt viriesa seju, vins redzeja, ka vina druma sejas izteiksme mainijas. Vinam skita, ka treneris bija parsteigts.

– Tu? Tev rup kads cits, nevis tu pats?! Tas ir kaut kas jauns…

Sarovs paraustija plecus.

– Ka tas ir… Es nezinaju, kur iet un pie ka versties, tapec atnacu… Vini tur ir izsalkusi, un es baidos, ka kads vinus atradis un nodaris postu. Cik saprotu, frontes linija tur ir loti tuvu, un ta strauji… tuvojas Maskavai. Es esmu par viniem atbildigs. Un vel viena lieta… ja tu gribi patiesibu, es nezinu, kas tu esi. Es neko neatceros, ko tu teici. Es nekad… – vinam gandriz no mutes izslideja apgalvojums, ka vins nekad nav licis likmes uz sporta notikumu rezultatiem, taja skaita ar pasa piedalisanos. – … nekad te nav bijis. "Vins paskatijas gerbtuve.

Treneris raudzijas vina ar nemirkskinamu skatienu. Istaba valdija saspringts klusums, kuru partrauca tikai tala kanonade.

– Hmm… Kadi berni? – virietis isi jautaja.

Sarovs noputas un parvietojas no kajas uz kaju.

– Pionieru vieniba. Mes skola rikojam "Zarnitsa"… ta ir militari patriotiska spele, kad…

– Visi sen evakueti… kada spele?

Sarovam uz to nebija ko atbildet.

"Ja nebutu vinu, es nebutu seit ieradies."

"Ja es tevi nepazitu, es tev neticetu." Bet… tava balsi dzirdu, ka tagad ir rets gadijums, kad tu saki patiesibu. Divaini, kaut ka neveikli, bet… patiesiba. Man nav ne jausmas, no kurienes ir berni, un es negribu zinat, bet… tu runa… kaut ka nepareizi, skiet, ka izskaties savadak. Un jusu kurpes ir divainas. Vai par to ir runa?

"Ja," Sarovs klusi teica.

– Ceru, ka tu neesi spiegs?

– Ne. Ja Tu gribi…

"Ne," virietis atcirta. – Es vairs neko negribu. Jus sakat so nekartibu, tas ir jusu zina. Neatkarigi no ta, kas jus bijat pagatne, tagad jus esat kaut kas cits. Man nav ne jausmas, kur tu esi bijis visus sos gadus, tevi mekleja tadi cilveki, kuri atrada adatu siena kaudze. Un ta ka vini jus neatrada, tas nozime, ka jus atradaties kaut kur loti talu.

Sarovs kluseja, nezinadams, ko teikt.

Ari virietis apklusa, pacela roku un no ieksejas kabatas iznema maku – vismaz ta skita Sarovam.

Vins to atvera, kaut ko iznema un piegaja tuvak. Vina rokas paradijas mazs lukturitis. Plans dzeltenigs stars tik tikko izrava no tumsas nobruzatu fotografiju, kas bija uzdrukata uz reljefa fotopapira.

Sarovs ieskatijas laimigajas cilveku sejas. Pie arkas zem uzraksta “Stadiona bija I. Stalins” blakus staveja divi cilveki, apmeram cetrdesmit piecus gadus vecs gars virietis, un vins pats, jauns, cirtaini, melnos sporta sortos un balta T-krekla ar Dinamo. emblema. Rokas vins tureja limonades pudeli.