Шрифт:
Prologs
Pamostoties tumsa vienatne ar kailu izskatigu virieti apkaklite, nospriedu, ka tas ir nezeligs joks. Mani nolaupija un aizvilka uz industrialo zonu kaut kadu neskaidru iemeslu del.
Biju gatava cinities ar visu, kas pagadas, aizstavot savu dzivibu un godu, bet izradijas, ka esmu cita pasaule, kur magija un puki ir norma. Vieniga problema ir ta, ka es vispar neatceros, ka es seit nokluvu un kapec manas rokas bija ists zobens, turklat magisks!
Ar si zobena palidzibu man izdevas izklut no alas. Es atrados pamesta pili pilnigi viena, iznemot mazus inteligentus ziedu pukus un milzigu zirnekli, kas medi nakti.
Mana atmina ir ka zale izmetati puzles gabalini, un katrs jauns mani tikai mulsina vel vairak. Bet incidents man palidzeja atcereties visu un pat vairak. Tagad es precizi zinu, kur iet mana sirds, un darisu visu iespejamo un neiespejamo, lai atgrieztos pie meitas.
1. nodala. Peldet uz dzivibu un navi
Es skreju ta, ka biju skrejusi tikai vienu reizi – glabjot savu dzivibu, par kuru atcerejos tikai pirms kadas pusstundas. Man dega plausas, saka sisties kaju muskuli, bet es lidoju atrak par veju pa celu uz juru.
Ja vien paspetu laicigi! Ja vien zeni saprastu, kadas briesmas viniem draud, un domatu begt!
Kakla bija kamols, jo stulbi nolema mani iepriecinat ar siem stulbajiem gliemezvakiem, sasodits! Es sev nepiedosu, ja…
Nekad nebiju bijusi pie okeana, tacu no video interneta zinaju, ka, ja jura nepiemerota laika atkapjas no krasta, ta ir drosa cunami pazime. Un jo talak udens atkapsies, jo varenaks vilnis skars krastu. Dala, kur es devos peldeties, bija licis ar nosaukumu "Puka mele". Sadas vietas cunami var but daudz bistamaks un vilni var sasniegt labas piecstavu ekas augstumu.
Bet cik ilga laika jura atgriezisies?
Es neatceros…
Liela augstuma un attaluma atskiriba lava ceret, ka udens nekada gadijuma nesasniegs pili, lai tikai paspetu atgriezties…
Kaut kur cela vidu puisi mani panaca. Pirs un Gans, skiet, saprata, ka ir noticis kaut kas neparasts, un metas pec trakas Puka enas.
– Kas noticis, nyera? – viens no viniem ejot uzdeva jautajumu.
Pa so laiku man acu prieksa peldeja apli, un man vairs nebija gandriz nekadas elpas. Un sapes sanos bija tik nezeligas, ka nacas piebremzet, bet es turpinaju, smagi elpojot, atra tempa virzoties juras virziena. Tas nebija tik viegli, man nacas nepartraukti skielet un pilet no specigam pretveja brazmam.
– Jura… Ta tagad atgriezisies… Visu aizskalos. Zeni ir klat… Mums vini jaglabj! – Man tikko pietika elpas sai peksnajai frazei.
– Ka tas visu nomazgas?! Ja, musu rajona tas nekad nav noticis! – Pirs labsirdigi piezimeja. "Tev nav jabaidas, njera."
"Ziema biezi vetra, bet vasara…" Gan vinam piebalsoja.
Saja bridi nokluvam vieta, kur aizaugusais cels nogazas krasta, un musu acis atklajas zveriga aina sava nekanoniskaja skaistuma. Jura loti atkapas, pilniba atsedzot lica dibenu, cik talu vien acs sniedza. No sejienes tas izskatijas kiegelu sarkans, iespejams, no algem vai koralliem. Turklat man izdevas pamanit duci dazadu kugu skeletu, kas atgadina pussabrukusus skeletus…
Un dazi bija salidzinosi svaigi, kas starp citiem izcelas ar savu novitati un iekrita acis.
"Yoyo…" sacija Gans.
"Jusu…" Pirs norija lastu. "Vins teica, ka mums vajadzeja to noslicinat talak."
Apstiprinajusi minejumu, ka tie ir tie pasi Draku vergu tirgotaji, puisi, ne varda nesakot, paskatijas uz mani un apmulsusi unisona murminaja:
– Piedod, nyera.
Bet es ignoreju vinu atvainosanos, jo kaut kur ara – jura, kur dibena limenis strauji kritas, strauji paceloties, musu virziena jau virzijas milzu vilnis. Loti, loti driz vina bus klat – tikai dazu minusu jautajums…
Pa taku augsup mums pretim skreja nobiedetie zeni Makedons un Silans, kliedzot un vicinadami rokas.
– Seit! – Man bija nedaudz laika atvilkt elpu un grasijos steigties viniem preti, tacu Pirs mani aiztureja.
– Es tevi nelaidisu! Ar to nepietika, lai Puka ena nomirtu!
Puisis mani atvilka ar kapurkezu traktora sikstumu un speku, bet Gan devas preti zeniem mana vieta. Man ir jaatdod savs pienakums, ciema zeni skreja daudz labak par mani. Pavisam driz Gan bija puisiem blakus un panema mazo Makedoniju zem paduses. Vins vienkarsi panema vecako Silanu aiz rokas un uzvilka atpakal kalna.
Jura draudigi salca, vilnis jau drupinaja lici kugu skeletus, strauji augot augstak un augstak. Es skaidri sapratu, ka mums nebus laika noklut pietiekami talu, lai pasargatu sevi no elementiem. Kamer Pirs mani vilka preteja virziena, manas smadzenes stradaja lidz galam, meklejot risinajumu, un manas acis saudijas apkart.
Ko vini ieteica tajos pasos videoklipos, kurus Agripina skatijas daudz? Kapt augstak un pakert kaut ko stipru un cietu? Labak ir uzkapt uz dzelzsbetona ekas augsejo stavu un spiesties sturi, un velams izveleties istabu bez logiem…
Tas viss atri pazibeja galva, bet neka piemerota te nebija, iznemot…
– Uz mezu! Atrak! – es kliedzu un, savukart, vilku Ganu uz kokiem apmeram piecdesmit metrus no cela.
Mezs bija diezgan vecs, koki bija specigi un augsti, dazi ar vairaku apkartmeru gariem stumbriem. Vini bieza josla nolaidas gandriz lidz pasam krastam. Vel bija ceriba, ka si josla, kas mus skir no upes, kas otrpus lici ieplust, darbosies ka mols. Varbut taja pasa laika vini vismaz nedaudz aiztures udeni un to, ko tas nes sev lidzi?
Ne mazakas briesmas radija visadi gruzi un gruvesi. Vins tev iesitis pa galvu ar kaut ko smagu, un viss – tavas izdzivosanas iespejas bus nulle.
– Kokos! Atri! – Gan iesaucas pargurusajiem zeniem, metot tos augstak.
Vini paklausigi uzkapa. Silans ir diezgan veikls, tacu Makedonam vairs neatliek speka, un Gans, uzreiz vinu panakot, burtiski vilka augsa pa bagaznieku.
– Nyera Lina, tu zini ka…
– Nav svarigi! Dodiet man pacelaju! – Es jau biju izlemusi par koka izveli un, satverot zaru, uz kuru mani bija uzmetusas Pirana specigas rokas, saku kapt augsa, cik atri vien vareju.