Laika cilpa
Шрифт:
Nikolajs piegaja pie durvim un grasijas tas atvert, bet tad, padomajis, iegaja ieejas vestibila sturi. Vina roka bija smaga terauda liekskere ar garu rokturi. Setnieks atstaja seit savus darbarikus, lai no rita nevilktos pagraba. Ja velas, si liekskere varetu nogalinat mezacuku.
Kola pasmaidija, iztelojoties, ka platais audekls guleja tiesi uz Anutas likumparkapeja vainaga, un pagrieza atslegu, stumjot durvis ar kaju.
Durvis atsitas pret kaut ko mikstu, un vins launi nomurminaja, atverot tas plasak.
No otras puses atskaneja apslapeta, noznaugta balss, ta skita sieviskiga, un uzreiz atbildeja viriesa balss, rupja un sasutusi.
– Kapec tu spied vala?
"Es grasos kadam nogriezt galvu…" Nikolajs draudigi noruca, pacelot liekskeri virs galvas un izlecot no galvenas ieejas skola.
Pagaja zinams laiks, lidz vina acis pielagojas tumsai, un, kad vins speja atskirt apkartejo telpu, vinam izpluda auksti sviedri.
Piecpadsmit cilveku un varbut pat vairak staveja uz skolas kapnem un tiesi blakus durvim.
– Kas tu esi? – jautaja gudrs virietis viegla Bolonas lietusmeteli, kurs peksni iznaca aiz durvim.
– Es? – Nikolajs nervozi paskatijas apkart. – Es… simts… dzimis. Un kas esi tu?
– Kapec jus neatbildat uz zvaniem? – viriesa balss bija stingra. valdzinoss.
– Uh… es… braucu apli.
– Apbraukt? Vai vini to tagad sauc? – svesinieks nosnaca gaisu un pamaja ar roku. "Mums jaiet uz skolu, jazvana direktoram, direktoram, policijai, jebkuram citam." Tas ir skaidrs? Nekavejoties izlaidiet!
Nikolajs atkapas, domadams aizcirst durvis nekaunigajam apmekletajam seja, tacu vinam izdevas pielikt kaju sev prieksa. Sieviete, kas staveja vinam blakus, saka lapit uz prieksu ka tanks. Pulis aiz vinas kluva satraukts, kads kliedza vinam jau zinamus vardus:
– Kur ir musu berni, zvaniet direktoram!
– Pietrukst!
Virietis atrava roku no durvim un, maigi turedams vinu aiz elkona, iegruda prieksnama.
Nikolajam pat nebija laika pamirkskinat aci, kad viss satrauktais un sasutusais pulis devas uz biroju. Pa pamestajiem gaiteniem izskaneja satrauktas sieviesu balsis. Viriesi, tris vai cetri, parsvara kluseja.
Viens no viniem moderna adas jaka piegaja pie sienas avizes, nostajas tiesi uz krusta zem tas un sastinga, lasidams neveiklas rindas.
– Tu nedriksti tur iet! – Nikolajs veroja, ka pulis piepilda kabinetu, tad pamaja ar roku.
Vakars negaja labi, to vins diezgan skaidri saprata, ka ari to, ka visticamak tiks atlaists zem raksta. Tas nozime, ka nauda par skaititajiem bus jaatdod.
Seju, klata ar lielam sviedru krusam, izkroploja mokosu sapju grimase.
8. nodala
1941 gads
– Ko mes ar so lietu darisim? – Deniss apburts cuksteja un izstiepa pirkstus, lai pieskartos divainas ierices melnajam pogam.
Katja uzreiz uzsita vinam roku.
– Nepieskarieties!
Bet vins tik un ta pieskaras atslegai – ta bija auksta, svesa, un uz vina pieskarienu atbildeja ar elastigu kustibu.
– Oho! Ta izskatas pec rakstammasinas, bet… ta nav,” sacija Petja, skatoties uz masinu. "Ir dazas spuldzes, kontaktdaksas, sledzi… un nav kur likt papiru."
Lina ar interesi skatijas uz pogam, it ka meginot parbaudit, vai varetu tas likt kusteties zem pirkstiem. Vina macijas masinrakstisanas kluba Pionieru nama, tacu ari sadas ierices neredzeja, lai gan milzigas Yatran rakstammasinas nedaudz atgadinaja mehanismu, kas tagad bija sasalis to prieksa uz galda.
"Seit ir vads…" Deniss peksni teica, izvilkdams melnu vadu ar spraudni gala. – Tas ir elektrisks…
"Tatad to noteikti nebus iespejams palaist," Katja paraustija plecus. – Maja nav elektribas.
"Es domaju, ka es zinu, kas tas ir," peksni sacija Vitja, kas klusi staveja galda otra puse.
Zenu galvas vienlaikus pagriezas pret vinu.
– Si ir sifresanas iekarta. Man skiet, ka to sauc…” vins saspringa, meginot atcereties vardu. – Mikla… grieku valoda – mikla.
Deniss paskatijas uz automasinas aizmugurejo paneli ar atlikuso stiklu uz vina brillem.
"Tiesi ta…" vins leni teica. – Seit ir rakstits, paskaties, “ENIGMA”.
Vitja turpinaja:
– Es redzeju kada filma par karu, ka, izmantojot lidzigu lietu, vaciesi sifreja zinas, kas tika parraiditas pa radio, lai neviens tos nevaretu izlasit. Un tad musu izlukdienestiem izdevas kontrabandas cela parvest vienu sadu ierici pari frontes linijai, un gandriz sesus menesus vaciesi bija parliecinati, ka musejie nevar izlasit, ko vini raksta. Un vini atsifreja kodu un tad pat saka spelet dubultspeli!
– Gosa! – Petja cuksteja. "Tapec mums vina pec iespejas atrak janogada galvenaja mitne!" Un tad… kars nebus tik ilgi, pat…
Vins atri paskatijas uz Katju. Meitene ar interesi klausijas vina un pakratija galvu.
– Darbs?
Vins saknieba lupas.
– Kars turpinasies vel ilgi…
"Tas neaiznems ilgi," Katja atcirta, it ka vina nebutu dzirdejusi ne varda. "Biedrs Levitans teica, ka ienaidnieks driz tiks sakauts.
"Jus redzejat vinus… sava ciema," sacija Vitja. "Maskavas aizstavesana bus ilga," vins sarauca pieri, atceredamies vestures stundu par so temu. – Skiet… ja pareizi atceros, tikai '42. gada pavasari, aprili, tos atmetis…
– Kas tas par mulkibam? – Katja salika rokas. – Kads pavasaris? Tagad musu karaspeks dos triecienu sadi un, iespejams, nedelas beigas tas viss beigsies.
"Uh-hu…" Deniss drumi sacija. – Mums ir pec iespejas atrak…
Vina pakratija galvu.
– Ka tu to iedomajies? Paradies Maskava pie biedra Stalina un saki, luk, mes atradam… – vina paskatijas uz svecu gaisma mirdzoso noslepumaino ierici: – Slepeno masinu, ar kuru nacisti sifre savus zinojumus. Panem ludzu!
Puisi saskatijas. Priekslikums tiesam bija tik tads. Manas domas tas izklausijas viegli un vienkarsi, bet, tiklidz to pateicu skali, uzreiz paradijas jautajumi.